“Purmalu” Līksmas mācība – jāstrādā siltām rokām

PurmalasŠajā 200 kilometrus no Rīgas attālajā lauku sētā ierasties bez kameras rokās ir grēks – dabas dzīvīgums ir sajūtams fiziski, pāri pagalmam krustu šķērsu šaudās kustoņi un smejoši bērni, dīķī peras putni. Zem lielās liepas uzklāts galds ar Purmalu labumiem, dārzi izravēti un govis apmīļotas. Virtuvē ir karsti kā peklē, tur cepas Purmalu garšīgā biezpienmaize, pīrāgi un lauku maize.

Sētā sagaida trīs māsas – Vita, Modrīte un Santa. Tāpat saimniecībā roku pieliek mazbērni. Saime ir ļoti kupla, līdz ar to Purmalās paaudžu nomaiņa ir nodrošināta. Vēl divas Līksmas meitas dzīvo Talsu pusē.

Zem Purmalu karoga atrodas kopumā trīs saimniecības – arī Purmalu spēka maize un Purmalas-1. Ar ko katra saimniecība nodarbojas? «Visi dara visu kopā, cits citam palīdzot,» atbild Vita. Purmalu pārziņā ir piens un graudi, Purmalas-1 strādā ar gaļas liellopiem, bet SIA Purmalu spēka maize darbojas atbilstoši nosaukumam. Darbu dalīšana gan vairāk ir formāla, nekā praktiska. Kopā ģimene apsaimnieko ap 150 hektāriem zemes. «Tas nav daudz, taču bioloģiskajai saimniecībai – nav arī maz. Darba ir daudz, un darbaroku trūkst – kā visur un visiem,» spriež Līksma. Te ir arī zirgs, divas kazas, tītari, vistas, pīles, cūkas. Interesanti, ka ķēve Roze, kas pieprot vagot laukus, izrādījusies noderīga kā liellopu gans, jo, tuvojoties negaisam, lopus instinktīvi sadzen stallī. Ja neklausa – kož skaustā.

Dieva ausī vairākās paaudzēs
Kādreiz tepat blakus kalna galā bija muiža, bet kolhoza laikos tā nostumta ar buldozeru. Taču saglabājusies ir muižas dārznieka māja, kas arī ir Purmalu saimes sateces vieta. Šo vietu izpirka Līksmas vecvecāki, 30 hektāros nodibinot saimniecību un ģimeni. Veco guļbūves ēku senči apmūrējuši ar dzeltenīgiem ķieģeļiem. Arī kūts ir vecvecāku celta, pat kolhoza laikā ģimenei bija sava saimniecība un lopi. «Un tā mēs šeit esam palikuši – kā Dieva ausī,» saka Vita.

Piedzīvoti arī grūtāki laiki. Kad Līksma bija bezdarbniece, viņa aizgāja paklausīties bioloģiskās agronomes Intas Serģes kursus. «Viss, ko dzirdēju, mani ļoti aizrāva, sākotnēji tas bija tieši biodinamiskais virziens,» atceras Līksma. Saimniecība ir sertificēta kopš 2003. gada, bet «neoficiāli ar bioloģiskajiem paņēmieniem metodēm darbojāmies arī pirms tam». Izmēģinot biodinamiskās metodes, gatavoti gan ragu mēslu preparāti, gan vairākas stundas jaukta ūdens muca, lai ūdenim piešķirtu kosmisko spēku. To darot, katru reizi izveidojies negaiss, atceras Vita. No biodinamiskajiem principiem uz ilgāku laiku šeit iedzīvojusies cieņpilnā attieksme pret zemi un nātru vircas izmantošana. Meitas uz mugurām nesa miglojamos aparātus, lai augus miglotu ar biodinamiskajiem preparātiem. Tas nebija viegli, taču rezultāti bija pārsteidzoši labi, atceras mamma Līksma.  Purmalu saimes biodinamiskā rosīšanās iemūžināta režisora Ivara Selecka dokumentālajā filmā Zem ozola kuplajiem zariem.  Lauka maliņā augušas bietes un burkāni, ko Līksma vējā miglojusi ar biodinamiskā preparāta šķīdumu. Rezultātā tie augi, ko tas bija skāris, izauga ļoti labi, pārējie, kam vēja dēļ preparāts netika – daudz liesāki. Redzot rezultātus, izdevās pārliecināt arī Līksmas vīru un pamazām piebiedrojās visa ģimene.

Kur slēpjas šī burvība? «Mīlestībā pret visiem darbiem,» māsas kā sarunājušas, saka cita caur citu. «Ja negribi, tad nedari, jo tāpat nekas neizdosies. Ja nedara ar mīlestību, tad darbam nav jēgas, dari kaut trīsreiz. Vai nu dari ar mīlestību, vai nedari vispār – stāvokļa pa vidu nav,» uzskata Vita. «Savām meitenēm vienmēr esmu teikusi, ka jāstrādā siltām rokām. Pa roku galam nesanāk, to esam pārbaudījuši,» pievienojas Līksma. «Visas darām visu, varam aizstāt cita citu jebkurā brīdī, un mums pat nav jāsarunājas – pamet acis un jau saproti, ko otrai vajag,» ilustrē Modrīte, kura ir galvenā  biezpiena gatavotāja. Tam līdzīga nav! «Ja negribas strādāt, piedeg gandrīz katrs piena katls,» Modrīte novērojusi. Vēlreiz jāmēģina tikai tad, kad ir sasilušas rokas, smejas Vita. «Ar to arī atšķiramies, ka strādājam visi kopā kā ģimene,» viņa saka. Vēl bez biezpiena Purmalu firmas produkti ir pīrādziņi, plātsmaizes, vecās labās lauku kūkas, ruletes. «Lepojamies ar visu, ko darām. Ja tā nebūtu, tad kāda jēga to darīt?» bilst Vita. «Vissvarīgāk, ko pats par sevi domā, nevis, ko saka citi. Nedarām citiem, darām priekš sevis. Tāpēc piedāvājam tikai to, kas garšo mums pašiem.»

No augstpapēžu kurpēm brīvā zona
Zemnieku saimniecība Purmalas ir viena no tām, kas veido tiešās pirkšanas kustības kodolu, jo pulciņiem piegādā savus lauku labumus jau no pirmajām to darbības dienām pirms aptuveni astoņiem gadiem. Attīstoties tiešās pirkšanas kustībai, zaļajā izpratnē līdzi augusi arī Purmalu saimniecība.

Ceturtdienās, kad tiešās pirkšanas pulciņu dalībnieki gaida iknedēļas lauku labumu vezumu, ģimenes mamma Līksma sēžas busiņā un kopā ar šoferi dodas Rīgas virzienā. Purmalas apgādā 18 pulciņus, un ap sevi ir sapulcējušas vēl piecas citas Gulbenes un Rankas apkaimes saimniecības – Kalna Pakalniešus, Mežupes, Rozītes, Klāvanus un Vecplūkšus. Busiņa izdevumus saimniecības apmaksā kopīgi, un šāda kooperācija ievērojami ļauj ietaupīt gan naudu, gan arī nešķērdēt resursus bez vajadzības, piemēram, lieki nesmērējot atmosfēru ar izplūdes gāzēm, katrai saimniecībai uz Rīgu braucot atsevišķi.

Kooperēšanās piegādēm gan ir sarežģītākā, nekā varētu šķist, jo tiešās pirkšanas pulciņi atbalsta pēc iespējas zaļāku iepakojumu, līdz ar to tara tiek izmantota atkārtoti, piemēram, biezpienu fasējot stikla burciņās. Purmalas ir gan šīs nelielās un neoficiālās kooperācijas vadības, gan loģistikas centrs, gan taras šķirošanas punkts. Kastes ir smagas, produkcijas ir daudz – gatavojoties piegādēm nākas pasvīst. Savukārt pirmdienās, kas arī ir piegādes dienas dažiem pulciņiem, Purmalas kooperējas ar divām bioloģiskajām saimniecībām no Priekuļu novada – Kalna Rēķiem un Ieviņām. Gatavošanās piegādēm ir sarežģīts process, jo pulciņu ir daudz, pircēju vēl vairāk. Dažreiz darba apjoma dēļ esot sajūta, ka esi iemests upē – vai nu peldi vai slīksti! Kas cits atliek – jāpeld. Produkti ir jāsagatavo, tad jāsadala pa 200 vai 300 gramiem, jāsafasē un atbilstoši jānomarķē katram pulciņam un pircējam, lai mājas siers, jaunie kartupelīši vai smilšu cepumi sasniegtu galamērķi. Līdz ar to iepakot ir laikietilpīgāk, nekā safasēt. Purmalās cenšas visu darīt pēdējā brīdī, lai produkcija pircēju ledusskapjos galvaspilsētā nonāktu maksimāli svaiga. Fasēšana vien prasa veselu dienu.

Atšķiras ar vērtībām
Doma «pamēģinām vēl kaut ko» prātā iezogoties diezgan bieži. Gan tirgus, gan Rīgas publika nemitīgi pieprasa kaut ko jaunu. Mēdz būt arī kuriozi – gadījies, ka svaigus liepziedus pasūta decembrī. «Jāaudzē liepas uz palodzes!» smejas Vita.

Purmalas kā īstena bioloģiskā saimniecība ir pilna cikla saimniecība – paši izaudzē arī barību lopiņiem, kuri savukārt rūpējas par lauku mēslošanu. Gulbenes pusē ir visai daudz bioloģisko saimniecību. Tā ir pārliecība, kas liek dzīvot tā, lai nesabojātu zemīti, vērtē Purmalu saimnieces. «Nevari tikai ņemt un ņemt, kaut kas zemei ir jādod arī atpakaļ,» saka Vita.

Ik pa laikam Purmalās uzņem viesu grupas, turklāt Vita ir profesionāla gide. Saimniecība gaida viesos arī tiešās pirkšanas pulciņu dalībniekus – ja redzi savām acīm, no kurienes nāk ēdiens, rodas cita attieksme un attiecības. Augstpapēžu kurpes gan esot jāatstāj mājās.

Ar ko atšķiras bioloģisks Latvijas lauku produkts no nebioloģiska? «Ar vērtībām,» atbildi momentāni izšauj Vita. Svarīgs ir personiskais ieguldījums, jo šeit top pārtika, kas izlolota ar roku pieskārieniem. «Varbūt ražas bioloģiskajā saimniecībā nekad nebūs tādas, kā uzkaisot minerālmēslus, toties te ir lielāka pievienotā vērtība. Tur arī tā atšķirība – pieskārienos. Tajā, cik daudz ir jāizdara, lai iegūtu to, kas ir uzlikts uz galda. Tāpat – ar lopiņiem ir jāparunā,» saka Vita. Šajā saimniecībā runā pat ar puķēm.

«Daļai cilvēku tā šķiet modes lieta – šodien es ēdīšu bioloģiski! Taču tā nevar būt tikai mode, tas ir pārliecības jautājums. Jā, cena būs lielāka, jo bioloģiskais produkts nevar būt lēts. Tas ir tāpat kā ar vegānismu – ja esi sācis, tad to dari, atkāpju nav. Jo darīt modes pēc nav jēgas – mode nāk un iet,» vērtē Vita.

 

Informāciju sagatavoja:
Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija



0
 .